Avots: Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka www.lndb.lv
ANDRUPENES PAGASTA PODNIEKI ,,Daugavas
vēstnesis” Nr24(30.01.1940)
Turpinājums (Sākums 31. marta rubrikā)
Apmeklējot Andrupenes kerami-
ķus, braucu gar Pušas ezeru. Ir
klusas,
bet karstas augusta dienas
pēcpusdiena.
Vienā ezera stūrī vēroju
sevišķi krāšņu
dabas ainavu. Kāda simtgadēja
pirtiņa
stāv sakņupuši pašā ezera malā,
bet tur-
pat netālu no ezera malas
uzceltas jaunas
saimniecības ēkas. Ezerā,
netālu no kra-
sta, paštaisītā silē sēž un
makšķerē kāds
sirms Ezerzemes tētiņš.
Uzsaucot dievpa-
līgu, vecītis sāk valodu un ar
viņu tad nu
izrunājos par pagastu un tā
dzīvi. «Mūsu
pagasts var lepoties ar
augstāko kalnu Lat-
galē, un tas ir Liepu kalns,
269 metri
augsts!» stāsta sirmais andrupenietis.
E»et
man ieminoties un apprasoties
par podnie-
kiem, viņš atbild: «Un tie mūsu
podnieki
jau pazīstami, dēls, plašā
apkārtnē. Apcie-
mojiet tepat Vāciešus, tad jūs
redzēsiet, ko
prot latgalieši! Arī Dekšņos
variet iegriez-
ties pie Donata V i ļ v m a.
D c k š ņ o s arī dzīvo viens
no Andru-
penes pagasta spējīgākiem
podniekiem un
māla izstrādātājiem, kas bez
parasto saim-
niecības trauku pagatavošanas
nodevies arī
vāžu rūpniecībai. Šis vīrs
"ir Donats Vi-
ļums, ģimenes cilvēks un triju
mazu bēr-
nu tēvs, kas pēdējā laikā
kļuvis nelaimīgs
un darba nespējīgs, jo cītīgā
un nepār-
trauktā podnieka darbā, mālus
mīcot, sa-
bojājis kāju. Vēl atlikušie
keramikas
priekšmeti runā par viņu daudz,
jo bez
jaukām bļodām, podiem, viņš
gatavojis
daudz dažādu
vāžu un parādījis sevi par
sapratīgu un fantāzijas bagātu
tautas
mākslinieku — podnieku.
Cerēsim, ka
pēc kāda laika spējīgais
podnieks atkal pfl-
nīgi izveseļosies un
atgriezīsies iemīļotajā
darbā.
O. Ozoliņš
